šīs nav manas laimīgās dienas

Es pat nezinu ar ko sākt..Esmu tik dusmīga un apbēdināta, ka varētu tūlīt pat sakrāmēt savas mantiņas un rīt jau lidot atpakaļ uz mājām. Jā, es tik tiešām tā varētu darīt! Bet kaut kas mani attur ,laikam, jau tas, ka man pašai sev jāpierāda par spīti visam sliktajam, kas notiek, ka es varu izturēt + vēl Kobi gribās satikt un spāņu valodu apgūt teicamā līmenī. Tās ir tās lietas, kas mani vēl šeit notur.
Brīvlaiks tik tiešām nav mans laimīgākais laiks šeit! Pirmkārt jau laikapstākļi nekur neļauj braukt. Tāpēc nekas cits neatliek kā sēdēt mājās degradēties pie televizora un audzēt riepu! Viesmāsai, tas gan tīri labi patīk dzīvot uz vecāku rēķina, neapmeklēt univeritāti, televizors un draugs pie sāna, ko gan var vairāk vēlēties.Es gan esmu cits cilvēks man vajag iet izglītoties, redzēt ko, sabiedrību un trakulības. Savādāk nerodas sajūta, ka dzīvoju. Dzīvojot šeit es tikai saprotu cik daudz man ir atpakaļ Latviā. Labi draugi, ģimene, māja un brīvība. Jā, brīvība un neviens nekāpj uz galvas. Šeit ir jāpacieš tik ļoti kaitinošas lietas, bet es neko sliktu nevaru teikt, jo pēctam seko skandāls vai vēl ļaunāk no manis var atteikties un izmest no mājas.Reizēs, kad viesu tētis stāsta ko nāvīgi garlaicīgu es nevaru viņam pateikt:'' Labāk pastāsti kadam kuru tas interesē!'' Es tikai smaidu un māju ar galvu, kad viņš man cenšas ieskaidrot, ka windows xp ir labāks par kādu citu programu. UN KAS PIE VELNA IR WINDOWS XP?? Man nav ne jausmas un ja godīgi, tad man nemaz negribas zināt!!! Mani piespiež braukt uz ģimenes ballītēm, kurās vecas tantes strīdās par nenozīmīgām lietām. Tādās reizēs man vinkārši gribas nokliegties - ''Es šeit negribu būt!'' Tādas reizes ir katru mīļu dieniņu! Un runa jau neiet tikai par vecajām tantēm. Un tad es domāju, kāpēc gan es nevaru būt vietā kur es jūtos laimīga? Kāpēc es izvēlos būt vietā kur man nemaz negribās būt?Kāpēc izvēlos pasmaidīt un teikt, ka viss ir labi, ja tā nemaz nav? Dzīve taču ir tik īsa mums ir jādara tas, kas dara mūs laimīgus!