..

Mazs strautiņš plūst gar manu mājas terasi, kas tālāk lejā pa kalnu pārvēršas mežonīgi trakojošā upē, kas paņem sev līdzi visu, kas pagadās ceļā. Laiks ir apmācies. Līst lietus un es malkoju kārtējo kafijas tasi. Skats apkārt paverās brīnišķīgs. Priekšā paverās apelsīnu koki, kas gan vairāk atgādina dīvaina paskata ābeli ar zaļiem apelsīniem. Visapkārt viss ir tik zaļš, zaļi un runīgi ir arī papagaiļi, kas mitinās kaimiņmājā.
 Labi, ja ir draugi un vēl labāk ,ja ir draugi ar kuriem var darīt visādas trakulības. Ir kāda meitene Sidneja vārdā, kas mācās ar mani vienā klasē. Viņa gan ir no USA, bet ar viņu kopā esot man sāp vaigi un vēders no smiešanās. Kādu dienu bijām nolēmušas doties peldē vētras laikā. Tā nu mēs bijām vienīgās ķertās, kas ķēra viļņus.
Beidzot viss ir iegājis savās sliedēs. Skola- pusdienas- kafeinīca, kur var iegādāties labākos augļu kokteiļus pasaulē- skola- treniņš-vakariņas-gulēt. Tā katru darbadienas vakaru no 5.00 rītā līdz 21.00 vakarā.
Par to kā skolā norisinās eksāmeni es fascinējos. Pārmocījušies skolēni, kuri knapi var atvērt acis no rīta nāk un mācās kā ierasts. Tad pulkstens 10.00 visi sanāk vienā klasē. Skolotājs izdala eksāmenu un tad nu es varu minēt kura atbilde ir pareizā. Pa vidu eksāmenam kāds vēl paspēj ierunāties, pasist kājas pret zemi. Atceros, ka vēl nesen. Jūnija sākumā tas bija, kad bija jāraksta eksāmeni Latvijā. Tas bija kaut kas pavisam cits.
Ikdienā pēc skolas sēžot autobusa pieturā var redzēt visādus brīnumus. Piemēram, mašīna kurai uz jumta ir piestiprināta liela tumba un vīrietis, kas sēž iekšā ziņo par kārtējo ballīti, kas notiks. Latvijā autobusos normāli ir poga, kuru nospiežot šoferim tiek zināms, ka vēlies izkāpt. Šeit ir jārausta striķis, kas gan vairāk atgādina veļas auklu. Vakar braucām ar manu viesumammu apciemot kādu francūzieti un pa ceļam bija tilts. Bija tik liels sastrēgums, jo lai autobuss varētu šķērsot tiltu visiem pasažieriem iz jāizkāpj jāšķērso tilts un tikai tad autobuss var šērsot to!
Un, mammu! Paldies, par paku, ko tu atsūtīji. Šodien saņēmu. Bija dīvaini sēdēt virtuvē ar manu kostarikāņu ģimeni un ēst latviešu cepumus! :D

.

Es zinu, ka varbūt šī gada likā nebūšu iemācījusies jaunas formulas ne fizikā, ne ķīmijā, ne vēl kādā citā priekšmetā. Tas, ko būšu iemācījusies būs daudz kas labāks. Pietam, tas ne katram ir dots un ne katram ir dūša doties uz otru pasaules malu, lai mācītos jaunu valodu, jaunu kultūras izpatni utt. Tas, ka esmu tālu no mājām tikai pilnveido mani un padara stiprāku. Nav mammas, kurai var piezvanīt jebkurā laikā un lūgt pēc palīdzības. Jāmācās lēmumi pašai pieņemt un risināt problēmas!
Neskatoties kam šī mēneša laikā esmu gājusi cauri. Pat kam līdzīgam kā meksikāņu seriālam! Tagad dzīvoju ļoti jaukā ģimenē. Viņiem patīk vakaros virtuvē dejot salsu, spēlēt ar mani sabataru un darīt daudzas citas lietas.
Vienu dienu biju aizbraukusi ar draudzenēm uz

San Jose

. Cenas veikalos ir vienkārši smieklīgas! Augstpapēžu kurpes(fake leopardādas) maksā nieka 4ls! Var palikt nekontrolējams, ja ieiet veikalā, kurā pilns ar skiastām un tajāpašā laikā lētām lietām! 4 mango maksā 1ls! 1000 colones ir vienlīdzīgi 1ls! var sajusties kā miljonārs!

Dažas lietas pie kurām nevaru pierast un liekas nesaprotamas-

- Cilvēki uz ielām satiekot kādu pazīstamo saka- uzredzēšanos!! + vēl pajuatā kā klājās!

-Viņi ēd rīsus ar kartupeļiem kopā. Rīsus ar makaroniem. Un tā vienmēr visu kopā. Dažreiz vēl piegrauž tam visam čipšus klāt!

-Neeksistē tādi autobusu saraksti. Visi no galvas zin ap cikiem nāks autobuss. Pietam vienmēr ir viens un tas pats autobusa šoferis noteiktā laikā, jo katram šoferim pieder savs autobuss.

-Ģimenē visus lēmumus pieņem visi kopā. Ja es vēlos doties uz koncertu, kas norisinās citā pilsētā, tad to izlems visi kopā.

- Ziniet man likās, ka man ir liela ģimene Latvijā, bet tā nobāl uz šo ģimeņu skata. Biju kādā radinieku tusiņā. Tur kopā sanāca aptuveni 80 cilvēki(es nejokoju) un visi bija radinieki! Brālēni un māsīcas, onkuļi un tantes, brāļi un māsas!

-Parasti visas ballītes beidzās ap 21.00!!!!

Iepriecinošas ziņas man- Gada beigās Kostarikā uzstāsies Jon Bon Jovi un David Guetta

viss kas notiek notiek uz labu

Dzīve ir kā konfekšu kaste. Nekad nezini, ko dabūsi. Vakardienas vakars bija viens liels murgs. Redziet, nav reāli dzīvot ar viesuvecākiem, kuri par mani ir tikai dažus gadus vecāki un turklāt bez bērniem. Iedomājaties situāciju dzīvo divi cilvēki 5 gadus tikai divi vien un te pēkšņi vienu dienu viņu mājā ienāk meitene ar blondiem matiem, baltu ādu(Eiropite). Nu bet protams, ka mana viesumamma kļuva greizsirdīga un vakar sarīkoja tādu scēnu, ka es vienkārši sakrāmēju mantiņas un aizgāju dzīvot pie savas kontaktpersonas.
Šodien biju aizbraukusi uz San Jose, kur bija jāuztaisa vīza. Nepietika jau ar to, ka es jutos tik slikti pēc vakardienas un man pateica, ka par vīzu jāmaksā 625 dolāri! Hahhh visi draugi tikai smejās un teica- nu nevar būt vēl sliktāk! Jo viss sliktais jau ir noticis! Kamēr es biju telpā, kur ņēma manus pirkstu nospiedumus visi apmaiņas studenti saņēma par brīvu pusdienas, kad pikstu nospiedumi bija paņemti un es devos atpakaļ nekas vairs nebija palicis man. Likās- ok, kas var būt sliktāks par šo?! Un tad, kad man bija jāiet noķērt taxis sākās nereāla vētra un man protams nebija lietussarga! Bonusā tam visam beigu beigās es braucu autobusā un nezināju kur ir jākaāpj ārā+manā telefonā kredīts bija beidzies! Beigu beigās kaut kā ar savām ne pārāk labajām spāņu valodas zināšanām es visu atradu!
Šodien kamēr manā telefonā vēl bija kredīts izdomāju piezvanīt kādam latviski runājošam. (man nav gandrīz nevinea nummura) Izrādās, ka es lēnām sāku aizmirst latviešu valodu, jo bija tik grūti atcerēties vienkāršas lietas. Nezinu kā būs, kad būs jābrauc atpakaļ!
Par to kā tālāk man ies un kas šeit vēl ir interesants uzrakstīšu nākamreiz, kad tikšu pie neta! Gaidiet bildes!
Neskatoties uz to visu, kas ir noticis es turpinu smaidīt! Galu galā viss kas notiek notiek uz labu!

>>

Atceros, ka bieži vien mēdzu teikt:" Jūtos tā itkā būtu nogājusi kādus 30km'' . 7dien patiešām nogāju 30 km. Kostarikāņiem ir tradīcija mērot ceļu no visām pilsētām uz vienu- Cartago, jo tieši tur atrodas Baznīca kurā ir jāapskata kāds objekts. Es īsti neiebraucu, kas tas par objektu, jo meitene, kas man to skaidroja miksēja gan spāņu, gan angļu valodu. Rezultātā es neko daudz nesapratu. Ceļš  nemaz nebij tik viegls, jo saule cepināja. Jāiet kalnā augšā,  un tad lejā un tā visu laiku, bet skats visapkārt tik iespaidīgs! Visapkār pavērās kalni, kafijas lauki un pilsētas. Sasniedzot Cartago varēja redzēt, ka visi cilvēki ģērbti treniņtērpā, noguruši un izsalkuši  meklējot glābiņu no lietus visās iespējamās ēstuvēs. Līdz ar to stāvēju ļoti ilgi garā rindā pēc picas, bet beigu beigās laime pilnīga! Vienā rokā pica otrā koliņa un patīkams vēsumiņš, ko sagādājis lietus.

  Ziniet, tikai tagad sāku novērtēt un skumt pēc lietām, kas ir Latvijā. 1. vanna 2. duša kurā var regulēt ūdeni, jo šeit katrā mājā ir tikai viens tas puļķis ar kuru atgriež ūdeni un, tad nu nevar zināt vai nu būs ledaini auksts, bet varbūt arī tik karsts kā tiko uzvārīts ūdens.Hahh mani pārsteidza tas, ka cilvēki kostarikā domā, ka cilvēki no Eiropas mazgājas tikai vienreiz mēnesī!
Pietrūkst arī vecās skolas, jo redziet šeit. Šeit viss ir tādā kā haosā. Bieži nenotiek stundas skolotāju mītiņu dēļ. Dažās klasēs valda pilnīga elle! Galdi salauzti, pa zemi mētājas nevīžīga paskata kartes, grāmatas un lapeles. Stundas vidū ieskrien divi suņi un sāk dauzīties, riet. Pa skolotāja galdu rāpo kaut kas tarantulveidīgs. Toties citās klasēs pirms ienākšanas skolotājs pārbauda vai krekls kārtīgi sabāzts biksēs, vai mājas darbs izpildīts un, tad tikai drīkst ienākt un klusītēm apsēsties.
Manā klasē ir aptuveni 25 skolēni. Vecumā no 15-20 gadiem. tie kuri izkrīt eksāmenos automātiski paliek uz otru gadu, tad nu es brīnos cik slinkam ir jābūt, lai 20 gadīgos sēdētu 10. klasē.

Daži interesanti fakti-
- Degvielu uzpildes stacijās ir aizliegts runāt pa telefonu vai lietot jebkādas elektroniskas ierīces, jo var uzsprāgt!
-Šim jūs neticēsiet! Lejot benzīnu dažās mašīnās, mašīna ir jākrata un turklāt pasažieri, kas atrodas iekšā jūtas kā veļasmazgājamāmašīnā! No sākuma domāju, ka tas ir joks.
-Atkritumi ir jāšķiro. Šeit tie iedalās daudžas kategorijās plastmas, netīrais plastmas, kartons, organiskie atkritumi un vēl 5 iedalījumi. Grūti atcerēties to visu!
-Ja es domāju, ka Latvijā trūkst džentelmeņu vai tādu vispār nav, tad ņemu savus vārdus atpakaļ, jo šeit tādu vispār nav!
-Meitenēm draugs ir jau 12 gadu vecumā. Turklāt viņu attiecības jau ilgst 2 gadus.
-Vairums kostarikāņu redzot mani ar grāmatu rokās. Sāk šķobīties un rādīt neglītas grimases. Pagaidām nepazīstu šeit nevienu, kuram patiktu lasīt.

Life in Costa Rica

Visu laiku saņemu ļoti daudz vēstules ar jautājumiem kā man iet un ko es daru Kostarikā.
Tikai pirms 13 dienām ierados šeit. Lidmašīnā no Ņujorkas uz San Jose man blakus sēdēja mūzikas skolotāja no Londonas un klausijās manā ipodā Prāta Vētru Ierodoties San Jose jau bija tumš, jo saule riet tieši 18.00 un lec 6.00 no rīta.Tā nu man pa tumsu un lietu bija jāsameklē cilvēki no AFS organizācijas. Bija tik liels apjukums, jo telefons nestrādā, spāniski es nerunāju un pilns ar uzmācīgiem taxistiem. Tā pa īstam es attapos, ka esmu Kostarikā tikai nākamajā rītā. Izgāju no mājiņas un ieraudziju skatu, kas ir attēlots bildē.

   Pirmājās divās dienās bija nometne, kurā varēja iepazīties ar visiem AFS apmaiņas studentiem no visas pasaules. Tad nu mūs sabiedēja ar visādiem stāstiņiem, piemēram, šeit ir tāds moskīts, kas iekož un pēc pāris dienām ir augsta temperetūra un, ja šis moskīts iekoš atkal, tad sākas iekšējā asiņošana. iūūū
Nu protams šeit ir arī aktīvi vulkāni, zemestrīces, slepkavas, zagļi utt. Pie manas mājas ir aktīvs vulkāns. Katru rītu ejot uz skolu var redzēt, ka tas spļauj dūmus ārā! Vietējie saka, ka nav bīstami.
  Dzīvoju es foršā ģimenē ar tēti, kas ir tikai 8 gadus vecāks par mani, mammu, kas arī ir jauna un četriem suņiem.
   Ēdiens šeit ir ļoti jocīgs. Katru dienu viņi ēd rīsus ar pupiņām. Tas ir tradicionālais ēdiens. Kafija  garšo brīnišķīgi! To es dzeru no rītiem, pusdienslaikā, vakarā. Manā pilsētā audzē gan kafiju, gan cukura niedres. diezgan maza pilsēta. Pāris veikali, divas, trīs skolas, banka, futbola laukums un dažas mājas, bet man patīk. Pilsēta atrodas kalnos tā kā šeit nav ļoti karsti. Visi runā spāņu valodā. Tā kā es nerunāju spāniski man ir ļoti daudz jāmācās.

Mācības skolā uzsāku pagājušo otrdien. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Visiem jāvalkā nūģīgas uniformas. Gaiši zila blūze un tumši zilas bikses+ vēl melnas kurpes ar biezām zeķēm. Sākumā ejot pa skolu nošokējos, jo skats tāds- eju pa gaiteņiem un pilnīgi visi tīra zobus. klasē, gaitenī, toletē, visur!! Viņi tīra zobus kā minimums 4 reizes dienā! Bet tā visi ir baigie jautrīši. Smejās ļoti daudz kā nekā šeit dzīvo laimīgākie cilvēki zemes virsū.
Mana māsa raksta- Labi, ka tu tagad neesi Latvijā, jo te ir pilns ar naktstaureņiem. Šeit naktstaureņi ir sīkums. Vienu vakaru redzēju vardi kucēna lielumā un zirnekļi ir mana kulaka lielumā! Pilns ar visādiem mošķiem!
  Dažas dienas atpakaļ bija mana dzimšanas diena! Svinēju es divas dienas. Vienu dienu ar draugiem otru ar vecākiem. Kostarikāņiem ir tradīcija jubilārus ar olām nomētāt, bet paldies Dievam viņi to neizmēģināja uz mani! Dzimšanas dienā es saņēmu daudz dāvanas no nepazīstamiem cilvēkiem skolā. Tas bija dīvaini. Skolā visi grib ar mani nofotogrāfēties un parādīt kā es izskatos saviem draugiem vai vecākiem.