ģimene

Tuvojās ziemassvētki un arī ilgi gaidītais 2 mēnešu brīvlaiks. Kostarikāņi jau laikus sākuši gatavoties. Veikali izrotāti ar gaismiņām un plauktos piekrauts ar visām tām plastmasas nevajadzīgās rotām, kas domātas mājai. Salavecīši, enģelīši un viss stāv arī manā mājā. Uz plauktiem, grīdas un visur kur vien var iedomāties. Jūtu, ka šajos ziemassvētkos man pietrūks sniegs un eglītes ar visām tām lietām, jo kā gan var radīt noskaņu ar mūziku, kas domāta, lai dejotu salsu vai merengi un plastmasas egli? Tad jau redzēs kā ies..
Šajā rakstā aprakstīšu savu viesu ģimeni. Daudzi varbūt vēl nav līdz galam sapratuši, ka es esmu mainījusi ģimeni un iepriekš es dzīvoju kopā ar to meksikāņu seriālu sauktu par ''manam viesu tētim ir 24 gadi un viņš ir manī samīlējies un viesu mamma ir greizsirdīga''
Lai nu kā jaunajā ģimenē esmu 12. apmaiņas students. Viņi nu dien ir pieredzes bagāti! Sonja, kas ir mana viesu mamma ir dzīvojusi 10 gadus USA. Tāpēc ģimene nav tipiski kostarikāņi. Mazliet savādāki, bet ne sliktāki. Viņi svin pateicības dienu, helovīnu, ko pārējie kostarikāņi uztver par ko nepieņemamu un dīvainu.
Sonja ir viena no vistrakākajiem, saprotošākajiem un gudrākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi. Brīnišķīga viesu mamma, kas dos padomu un arī paaudzinās. Jā, paaudzinās vai arī pāraudzinās! Ko viņa ir izdarījusi ar mani. Šodien tieši ar viņu runāju par to. Mājās Latvijā es mēdzu kliegt uz visiem par vissīkāko problēmu, bet tas taču problēmu neatrisināja tikai padarīja vēl sliktāku. Tagad tas ir tiešām mainījies kā piemēru minot, kad mana viesu māsa Marija tīrot istabu saliek visus manus netīros apavus tieši uz maniem spilveniem. Tagad atliek aizskaitīt līdz desmit nopūsties un novākt to visu. Marija ir mana vecākā māsa, kas dažreiz gan uzvedās kā skuķis no 5.klases ar saviem vārdiem un darbību. Piemēram, ''Tu ar viņu nedrīksti runāt, jo es ar viņu nerunāju un man ir problēmas ar šo meiteni.'' u.c. frāzēm. Viņa gan ir nedaudz puišu traka, bet visādi citādi laba māsa. Vecākajam brālim visu laiku jāmācās universitātē, kas ir galvas pilsētā. Viņu es redzu diezgan reti. Ēdot brokastis vai vakariņas. Diezgan smieklīgi ir, kad svētdienas rītos viņš ir ieslēdzies savā istabā klausās Mariah Carey un mēģina dziedāt tikpat augstu, ko viņš nemaz nespēj. :D:D
Mazā māsa Andžija mācās tikai 6.klasē. Viņai gan ir kāda briesmīga slimība. Andžija nevar ne lasīt, ne raksīt, ne atcerēties lietas. Viņa mūžam paliks bērna prātā un neviens to nevar mainīt, bet viņa ir pats mīļuma iemiesojums.Viņa smejās par maniem jokiem un pazīst visus pilsētas iedzīvotājus un tie pazīst viņu. Andžija bieži man saka, ka pārvāksies pie manis uz Latviju, jo viņa jūsmo par manu prasmi gatavot ēst un par latviešu puišiem. Mans favorīts ģimenē ir viesutētis Markus. Viņš ne vārda angliski nesaprot, bet ar viņu es varu runāt stundām ilgi par visu un uzlabo arī manu spāņu valodu. Viņš man atgādina manu omi, jo vienmēr no rīta sagatavo brokastis vai arī izmazgā uniformu, ja tā ir netīra.
Ar viesuģimeni man ir paveicies un draugiem arī. Lai gan man bija daži strīdi ar Sidneju, bet nu viss tagad jau ir labi. Mums ir daži kopīgi plāni nākotnē, piemēram, noīrēt mašīnu un šķērsot USA. Tā kā fimās rāda..

ķīniešu šausmene

Vakars. Sēžu ārā savā iecienītajā lievenītī, jo ārā ir tāds patīkami mitrs gaiss un ja ietinās segā un pie rokas ir karstā šokolāde, tad ir pavisam labi. Pie kājām man guļ visi mani trīs suņi Sača, Susi un Tomijs. Pirms kāda laiciņa tikai atgriezos no San Jose. Ceļš bija ļoti nogurdinoš. Izkāpjot ārā un meklējot otro autobusu, ar kuru es varu nokļūt līdz mājām, nebiju spējīga loģiski padomāt, jo iepriekšējā naktī bija gulētas 3stundas. Iesēdos es autobusā, kas pēc manām domām bija pareizais un aizmigu. Pamodos un nekā nesapratu ne kur esmu, ne kas notiek. Bija vel kāds pasažieris, bet tam es neuzdrošinājos neko jautāt, jo viņš bija piedzēries un nevarēja atraut ne acis no manis. Nepatīkamas sajūtas, bet nu kaut kā mājās nonācu.
3 stundas gulētas, jo biju AFS nometnē. Satiku visus 90 apmaiņas studentus, kas šeit ir uz gadu daži arī uz 6 mēnešiem. Tad nu varējām dalīties pieredzē, savos piedzīvojumos un salīdzināt, kam vairāk kilogramu klāt! Man likās, ka traki ir, kad ir +4kg un džinsus tā grūtāk uzvilkt, bet redz citiem vēl sliktāk. Kāda meitene no Itālijas, kas 3 mēnešu laikā ir pieņēmusies svarā par vesaliem +19 kg. Kā to var dabūt gatavu??
Vai kādreiz esat redžējuši āziešu šausmenes? Man tās liekas diezgan bailīgas. Nometnē bija arī kāda meitene no Ķīnas. Apmēram 150 cm gara ar īsiem matiem. Nekad neiesaistījās sarunās, tikai aizdomīgi klusēja. Man un vel 3 meitenēm bija jādala istaba ar viņu. Tad nu pēc vakariņām aklā tumsā devāmies uz mājiņu nepārspriežot neviena vārda. Mājiņa atradās nostāk no visiem pārējiem. Pie durvīm, kad mazā, biedējošā ķīniešu meitene slēdza vaļā durvis viņa apstājās. Es jautāju, kas noticis. Ar dzelžainu skatienu viņa pavērās manī un teica, ka istabiņā mūs sagaida, kas slikts. Acu mirklī es paliku bāla un man viss kļuva tumš gar acīm. Es atjēdzos un trīcošā balsī jautāju:'' kāpēc''? Jau nākamajā mirklī es atrados istabiņā, kur bija gaisama un neko neapjēgdama vēros viņā. Mazā ķīniete neko nerunādama paņēma grāmatu un nolīda stūrītī to lasīt. Ātri paņēmu no istabiņas visu, kas bija man vajadzīgs un devos atpakaļ, kur mani sagaidīja kompānija no Dānijas. Kāda vāciete pienāca mani izprašņāt- kāpēc ķīniete no tavas istabiņas vakariņās uz galda turēja žileti?? Tas visu tikai padarīja vēl bailīgāku. Nedaudz pirms pusnakts ar dāņu meiteni Sisīliju sēdējām savā istabiņā un runājām līdz brīdim, kad mazā dīvaine atkal ierunājās:'' Uzmanieties naktī var, kas notikt.'' un to viņa teica tādā nopietnībā. No sākuma mēs smējāmies, bet tad kļuva pavisam neomulīgi. Tas nu bija gana! Pārvācāmies uz blakus istabiņu, kur mitinājās puiši. Sēdējām un runājām visu nakti līdz atlūzām kur katram pagadās. No rīta mūs uzmodināja kāds, kas kliedza ļoti spalgi un kliedza "zirneklis''!!! Jā, kādas meitenes gultā bija gigantisks zirneklis. Tāds matainais. brrrrrrrr

Atpakaļ realitātē

Sveiks, lasītāj!
Tūlīt jau būs pagājuši 3 mēneši kopš dzīvoju Kostarikā. Ir piedzīvots un redzēts daudz, kas pagājis šajā īsajā laika posmā. Manas spāņu valodas zināšanas jau ir daudz labākas. Pirms devos dzīvot uz Kostariku vienīgais, ko zināju kā pateikt- si, no, por que mama!!?? (tas no seriāliem) Tad nu jau tagad bez problēmām varu komunicēt ar cilvēkiem apkārt. Dažreiz gan vajag pielietot zīmju valodu. Diezgan labi noder tas, kad gāju aktieru pulciņā!
Manai viesu mammai ir ļoti labs draugs, kas dzīvo Amerikā, bet kuram māja ir arī Kostarikā, tad nu viņš ir iedevis atslēgas maniem viesu vecākiem un nu jau 5 gadu garumā viņi uzturās šajā mājā gandrīz katru otro nedēļas nogali. Māja ir kalna galā un līdz ar to var atslēgties no apkārtējās pasaules. Nav kaimiņi, kas no rītiem klausās mūziku pilnā skaļumā vai kādi citi traucēkļi. Ir tikai upe, kas atrodas netālu un lietum līstot kļūst skaļāka un skaļāka! Tā kā tagad ir lietus periods Kostarikā daudzi reģioni ir apludināti. Cilvēki ir palikuši bez mājām un ceļi ir saplaisājuši, satiksme ir apturēta. Vienu vakaru bija jāšķērso upe, kad vētra bija īpaši spēcīga. Tilts ir slidens un lejā zem kājām mutuļo ūdens. Stress diezgan liels. Ka tik kāja nepaslīd, bet nepaslīdēja. Re nu dzīva vēl esmu!
Tā kā Sidnejai iepriekšējā viesu ģimene bija kādi briesmoņi un pat dzimšans dienā neapsveica, tad tagadējā ģimene bija uzrīkojusi pārsteiguma ballīti. Visi izņemot viņu par to jau zināja. Mans uzdevums bija nesmaidīt, nemanīt ka briest, kas aizdomīgs un likt viņai saposties, jo vakarā vajadzēja braukt uz pilsētu. Braucām un tad mani viesu vecāki sāka runāt par to, ka jāpaņem pa ceļam papīri no Sidnejas mājas, kuri vajadzīgi ofisam. (tur arī notika pārsteiguma ballīte)Piebraucām pie viņas mājas un redzējām, ka iekšā cilvēki skraida apkārt un plāta rokas( viss vēl nebija sagatavots) bija jānosit laiks, kur citur. Bija grūti noturēties nesmaidīt, bet kad mani viesu vecāki bija izmelojušies, ka papīri palika kur citur un bijām braukājuši ar mašīnu 20min beidzot atbraucām atpakaļ un tur kāaa filmās Sidneja iegāja māja. Bija tumšs. Pēkšņi parādijās gaima, tad dziesma, cilvēki, torte un daudz jautrības! Viņa raudāja no laimes! Es raudāju no laimes un visi bija ļoti priecīgi. Dejas visu vakaru un prieks cilvēku sejās!
Dažreiz liekas, ka es pat sajūtos daudz laimīgāka dzīvojot šeit nevis Latvijā. Daudz mierīgāk. Nav tie uzvilktie, strespilnie cilvēki, kas vienmēr ir steigā un neapmierinātībā. Es jau nesaku, ka visi tādi ir, bet tāda apmēram ir vide Latvijā. Tāda sajūta...