Stāsts par Kobi.

Pagājušo gadu Latvijā mana dzīve izmainījās. Pirmkārt jau nomainīju skolu un otrkārt manā mājā dzīvoja meitene no Taizemes, kas mainīja manu skatījumu uz dzīvi un ir arī viens no iemesliem kāpēc aizbraucu uz apmaiņas gadu Kostarikā. Tolaik arī sadraudzējos ar pārējiem apmaiņas studentiem, kuri bija no Vācijas, Venecuēlas, Čehijas un arī puisi no Beļģijas - Kobi. Cik atceros, tad toreiz viņam patika ceļot vienam pašam ar velosipēdu apkārt Latvijai. Braukt uz Somiju un tur pārnakšņot kādā parkā u.t.t.
Šoreiz viņa plānos bija apceļot visu Centrālameriku un Dievidameriku! Tā kā zinādams, ka es šo laiku pavadu Kostarikā, tad solījās arī mani apciemot!
Tad nu kādu rītu neierasti man kāds zvanīja. Es paceļot klausuli nevarēju izdvest neviena vārda, jo vēl gulēju, bet atceros, ka klausulē kāds man teica'': Čau, Eva, tas esmu es Kobe....autobusa pieturā... stundām.. sagaidīsi?..šis nav mans numurs!'' Tas bija viss ko atceros pamostoties. Likās, ka nosapņoju, bet tād pārbaudiju ienākošos zavnus un patiešām! Tas bija īstenībā! Pirmās domas galvā ieraugot viņu autobusa pieturā bija - ''ak, dies! viss, kas palicis no viņa ir kauli un ādā'', tas tāpēc, ka dažreiz stopējot paiet divas dienas līdz viņš tiek pie normālas pārtikas.
Manā mājā viņš nodzīvoja aptuveni 3 nedēļas. Pat beigās ejot uz kādu pasākumu ar Sonju, manu viesu mamu, viņa visus iepazīstināja ar savu meitu no Latvijas un dēlu no Beļģijas. Jā, viņš mums kļuva tāds kā vecākias brālis, bet Sonjai kā vēlviens bērns, ko viņa vienmēr atcerēsies. Laikā, kad viņš bija šeit gājām pārgājienos vai peldējāmies kalnu upēs, bet pa naktīm rīkojām deju stundas virtuvē vai arī gatavojot ēst klausījāmies Kobes stāstos.
Kobe man iemācīja stopēt. Zinājāt, ka stopējot ir divi likumi? 1.ja tu stopē, tad nebaidies to darīt. 2.ja tev rodas šaubas, ka mašīnas vadītājs varētu būt bīstams, tad labāk nekāp iekšā, bet gan ej un stopē vēl kādu stundu! hahhhh Tā nu viņš tagad ceļo viens pats ar autostopiem, vienu ceļasomu un ar cerību, ka pa nakti atradīsies kāda vieta, kur gulēt un paēst.
To kur viņš atrodas tagad zina tikai Dievs!

šīs nav manas laimīgās dienas

Es pat nezinu ar ko sākt..Esmu tik dusmīga un apbēdināta, ka varētu tūlīt pat sakrāmēt savas mantiņas un rīt jau lidot atpakaļ uz mājām. Jā, es tik tiešām tā varētu darīt! Bet kaut kas mani attur ,laikam, jau tas, ka man pašai sev jāpierāda par spīti visam sliktajam, kas notiek, ka es varu izturēt + vēl Kobi gribās satikt un spāņu valodu apgūt teicamā līmenī. Tās ir tās lietas, kas mani vēl šeit notur.
Brīvlaiks tik tiešām nav mans laimīgākais laiks šeit! Pirmkārt jau laikapstākļi nekur neļauj braukt. Tāpēc nekas cits neatliek kā sēdēt mājās degradēties pie televizora un audzēt riepu! Viesmāsai, tas gan tīri labi patīk dzīvot uz vecāku rēķina, neapmeklēt univeritāti, televizors un draugs pie sāna, ko gan var vairāk vēlēties.Es gan esmu cits cilvēks man vajag iet izglītoties, redzēt ko, sabiedrību un trakulības. Savādāk nerodas sajūta, ka dzīvoju. Dzīvojot šeit es tikai saprotu cik daudz man ir atpakaļ Latviā. Labi draugi, ģimene, māja un brīvība. Jā, brīvība un neviens nekāpj uz galvas. Šeit ir jāpacieš tik ļoti kaitinošas lietas, bet es neko sliktu nevaru teikt, jo pēctam seko skandāls vai vēl ļaunāk no manis var atteikties un izmest no mājas.Reizēs, kad viesu tētis stāsta ko nāvīgi garlaicīgu es nevaru viņam pateikt:'' Labāk pastāsti kadam kuru tas interesē!'' Es tikai smaidu un māju ar galvu, kad viņš man cenšas ieskaidrot, ka windows xp ir labāks par kādu citu programu. UN KAS PIE VELNA IR WINDOWS XP?? Man nav ne jausmas un ja godīgi, tad man nemaz negribas zināt!!! Mani piespiež braukt uz ģimenes ballītēm, kurās vecas tantes strīdās par nenozīmīgām lietām. Tādās reizēs man vinkārši gribas nokliegties - ''Es šeit negribu būt!'' Tādas reizes ir katru mīļu dieniņu! Un runa jau neiet tikai par vecajām tantēm. Un tad es domāju, kāpēc gan es nevaru būt vietā kur es jūtos laimīga? Kāpēc es izvēlos būt vietā kur man nemaz negribās būt?Kāpēc izvēlos pasmaidīt un teikt, ka viss ir labi, ja tā nemaz nav? Dzīve taču ir tik īsa mums ir jādara tas, kas dara mūs laimīgus!

TĀ NOTIEK TIKAI FILMĀS!!

Kājas vēl ir slapjas un  rokas vēl nav pārstājušas trīcēt pēc šī vakara notikumiem! Mana labākā draudzene Sidneja un es bijām aizbraukušas uz galvaspilsētu iepriecināt sevi Ziemassvētkos ar jaunām drēbēm. Pulkstens 17.00 iesēdāmies autobusā, kas ved mūs atpakaļ uz mājām. Ap pulkstens 20.30 vēljoproprojām bijām autobusā, jo pāris kilometrus priekšā bija notikusi avārija. Es būdama ļoti ''gudra'' pirms kāpšanas autobusā izdzēru divas kafijas krūzes. Kamēr autobuss stāvēja lielā sastrēgumā es un vēl pāris cilvēki izmantojām izdevību aiziet līdz labierīcībām, kas atradās bārā. Sagaidīju savu kārtu uz tualeti kurā nav gaismas un tad pēkšņi izdzirdu skaļu kliegšanu '' Pagaidiet'', kāda sieviete, kas bija tieši pirms manis kliedza. Pēc kādas minūtes izgāju ārā un skatos, ka autobuss ar visām manām mantām un Sidneju sāk kustēties. Es domādama, ka varu paspēt sāku skriet pakaļ un kliedzu, lai pagaida, bet autobuss tikai brauc ātrāk un ātrāk līdz nozūd aiz stūra. Iedomājaties ārā bija tumšs un lija spēcīgs lietus, pietam vīrieši, kas atradās mašīnās tikai mudināja mani sēsties iekšā un teica, ka var noķert autobusu. Tā kā mamma mani mācīja nekāpt svešinieku mašīnās es devos atpakaļ uz bāru, kur biju redzējusi policistu uz motocikla. Eju atpakaļ smejos un raudu. Vairkāk jau smejos par situāciju, kas norisinās. Domāju pie sevis, ka policists varētu mani aizvizināt līdz autobusam apstādināt to un es varētu apkaunota braukt atpakaļ, bet ceļā kāda sieviete mani apstādināja un jautāja, kas noticis. Aizelsusies viņai stāstīju :''tualete un autobuss un  tagad nezinu kā tikt mājās.'' Viņa mierīgi atbildēja, ka viņai tepat mašīna ir, bet viņa var mani tikai līdz tuvējai pieturai aizvest, kur es varu sagaidīt citu autobusu. Autobusa pieturā atpazinu kādu meiteni no vietas kur iepriekš dzīvoju. Galvā bija tik daudz domu ko darīt, jo autobusu vairs nebija. Kā par brīnumu pēkšņi pie pieturas apstājās kāda pazīstama mašīna. Jā, tajā iekšā sēdēja mana iepriekšējā viesģimene. Viņi aizvedam mani līdz pēdējam autobusam, kas ved uz Turrialbu. Autobusā uz Turrialbu sēdēju un visu ceļu smējos un vēl japāņu meitenes, kas mani uzjautrināja ar savu smieklīgo runāšanu. Ierados pieturā un atradu Sidneju noraudājušos, jo viņas telefons bija izlādējies un viņai nebija ne jausmas, kas ar mani noticis! Hahhhh tagad kopā sēžam smejamies un taisam rīsu pudiņu.
Un nu no Sidnejas skatījuma punkta - Redzēju , ka mašīnas priekšā sāka kustēties un šoferītis aicināja kāpt visus atpakaļ. Zvanīju tev( tas ir man Evai), ka mēs tūlīt sāksim kustēties, bet tas sasodītais telefons izlādējās. Sākām braukt un nezināju ko darīt vāri pa manu muti nāca ārā tikai angliski - THE GIRL STILL IS IN THE TOILET! Neviens neko nevarēja saprast un tad vēl sieviete, kas kliedza- La gringa esta en el baño! Macha esta en el baño!!! ( Amerikāniete vēl ir tualetē! Blondīne vēl ir tualetē!) Bet šoferis neko nedzirdēdams turpināja braukt. Ar asarām centos iedarbināt savu telefonu un tad vēl nūģis, kas sēdēja blakus ar savām puķēm dabūja ciest. Es viņa puķes netīšām izsitu no rokas un no uztraukumiem tik ļoti plātījos ar rokām, ka pa viņa seju arī iesitu! Tad vēl jaunieši, kas sēdēja aiz manis nevarēja beigt smieties par stulbo blondīni, kas aizgājusi uz labierīcībām un laikus nav atgriezusies.  Nonācu Turrialbas autobusa pieturā un steidzu uzlādēt telefonu un nu jau pēc dažām sekundēm tu man zvanīji un teici, ka būsi pēc dažām minūtēm klāt!!

vēl tikai nedaudz..

Vēl jau pavisam nedaudz palicis līdz 24.decembrm, kad galdā tiks likts šīs zemes tradicionālais ziemassvētku ēdiens- rīsi ar pupiņām, čilli un kokasriekstiem servēts uz palmu lapām. Izklausās diezgan eksotiski, ko? Jā, tādi būs mani Ziemassvētki.
Braucot vakarā uz blakus pilsētu vai no tās, tad var redzēt galvu reibinošas gaismiņas ar kurām izrotātas mājas. Pieturā apstājoties var dzirdēt skanam ''Feliz Navidad'' attālākās mājās. Jā, dziesma numur viens! Varat iečekot youtobā! Pilsētās norisinās festivāli, koncerti ir pat atvētra vieta, kur var braukt ar skrituļslidām pa apli. Tām ar četriem ritenīšiem. Īsts izaicinājums man..

Man ir auksti! :DD

Lietus nav jau rimies kādas 3 dienas. Līdz ar to gaisa temperetūra nokāpusi līdz pat +18. Jālien zem segām un jāuzvāra tēja...Tā tēja uztaisīta. Pie kā es paliku? Ak, jā! Lietus. šodien pat redzēju cilvēkus uz ielām ziemas jakās ar šallēm un cepurēm galvā! Liekas gan kā tropiskā valstī var būt tik auksti? Ticiet man var! Tikai tūristus var redzēt šortos un topiņos ietērpušos. Vietējie skatās uz viņiem kā trakajiem.
Ehh...

brīvlaiks ir sācies

Kamēr Latvijā iestājas sals, satumst ar katru dienu vairāk, cilvēki uz ielām staigā satinušies šallēs un ietērpušies biezās jakās. Tikmēr es baudu saules siltumu un savas garās brīvdienas. Jā, brīvdienas līdz pat februārim.
Kas man jauns? Biju kādā katoļu pasākumā, kas ilga 4h. Domāju, ka neviens mani nepiedabūs iet otru reizi uz tādu pasākumu. Vēl kādu laiku atpakaļ mani izspiegoja kāds puisis, kas bijis cietumā. Esmu cēlusies 4 no rīta, lai vērotu saullēktu klana galā un piknikotu. Pietam  gadījās parakstījusies uz ko ļoti ekstrēmu. Raftinga( nezinu kā iztulkot latviski. Braukt ar laivu pa krācēm?) braucienu uz 3 dienām. Lai nu kā, bet tie bija paziņas, kas mani uzaicināja un pietam par smieklīgu naudu. Ja tūristiem no šveices bija jāmaksā 200Ls katram, tad es samaksāju tikai 25Ls. Pirmajā dienā braucot lejā pa upi piestājām dažādās vietās, kur ir ūdenskritumi. Tad nu rāpāmies ūdenskritumā un lecām lejā. Jautri bez gala bija. Sanāca saplēst bikses un vienu kurpju pāri. Lecām arī no 6 metrīgām klintīm trakojošā upē. Nometnē kurā piestājām pārnakšņot piederēja tam pašam cilvēkam, kas mani arī uzaicināja. Nometnē nebija elektrības, tāpēc vakaros sveču gaismā taisījām ēst, stāstījām stāstus vai arī dungojām kādu jautru meldiņu. Otrajā dienā mērojām ceļu uz indiāņu zonu. Cauri džungļiem gājām aptuveni 4 stundas. Velnešķīgi karsti bija, jo jāvelk garās bikses un krekls ar garajām rokām, lai visādi mošķi nesakož. Uzdūrāmies arī mežacūkām , kas gan ir bīstamas, bīstamas arī bija krāsainās vardītes un čūskas. Jā, kādam kostarikānim pat sanāca cīnīties ar čūsku. Čūska zaudēja. Tā bija ļoti indīga un gara ar lieliem indes zobiem. Indiāņu zonā kurā bijām nonākuši pēc garā ceļa  pavērās pavisam cita pasaule. Cilvēki dzīvo mazās palmu koku mājiņās. Viņi ir nesamaitāti un izolēti no apkārtējās vides. Kādam mazam puisītim bija viena noplukusi bildīte, ko viņš turēja savā mājiņā. Bildē bija attēlots helikopters. Mazais puika man teica, ka viņš izaugs liels, tad viņam tāds piederēs. Vecāki nebija ar viņu kopā, jo bija aizgājuši sagādāt pārtiku. Tātad no šīs indiāņu cilts ir jāiet ar kājām aptuveni 4h ar kājām līdz upei. Pāri upei ir uztaisīts tāds kā mazs gaisa tramvajiņš, kuru darbināt var velkot kādu striķi. Šķērsojot upi ir jāiet vēl aptuveni stunda līdz autobusam un tad tikai var braukt uz pilsētu,lai iegādātos pārtiku. 3 dienas rītā krāmējām mantiņas un kāpām laivā. Sāpošiem muskuļiem un nobrāztām kājām devāmies ceļā. Krāces bija vēl bīstamākas un bangojošākas kā iepriekš. Kādā no vietām mēs lēni slīdējām pa upi un priekšā varēja redzēt tādu kā mazu ūdenskritumiņu un aiz tā lielus putojoši baltus viļņus. Tajā brīdī kāds sāka kliegt - vissiem gulties! Nākamajā mirklī es neko neapjēgdama redzēju kā kāds 2 metrīgs vilnis pārtraucas pār manu galvu. Pēc tā sekoja vēl pāris viļņi. Kaut kā dzīva paliku.
Un re man vēl padomā braukt sērfot, aizbraukt uz panamu, apskatīt vulkānus. Jā, viss vēl ir priekšā.

ģimene

Tuvojās ziemassvētki un arī ilgi gaidītais 2 mēnešu brīvlaiks. Kostarikāņi jau laikus sākuši gatavoties. Veikali izrotāti ar gaismiņām un plauktos piekrauts ar visām tām plastmasas nevajadzīgās rotām, kas domātas mājai. Salavecīši, enģelīši un viss stāv arī manā mājā. Uz plauktiem, grīdas un visur kur vien var iedomāties. Jūtu, ka šajos ziemassvētkos man pietrūks sniegs un eglītes ar visām tām lietām, jo kā gan var radīt noskaņu ar mūziku, kas domāta, lai dejotu salsu vai merengi un plastmasas egli? Tad jau redzēs kā ies..
Šajā rakstā aprakstīšu savu viesu ģimeni. Daudzi varbūt vēl nav līdz galam sapratuši, ka es esmu mainījusi ģimeni un iepriekš es dzīvoju kopā ar to meksikāņu seriālu sauktu par ''manam viesu tētim ir 24 gadi un viņš ir manī samīlējies un viesu mamma ir greizsirdīga''
Lai nu kā jaunajā ģimenē esmu 12. apmaiņas students. Viņi nu dien ir pieredzes bagāti! Sonja, kas ir mana viesu mamma ir dzīvojusi 10 gadus USA. Tāpēc ģimene nav tipiski kostarikāņi. Mazliet savādāki, bet ne sliktāki. Viņi svin pateicības dienu, helovīnu, ko pārējie kostarikāņi uztver par ko nepieņemamu un dīvainu.
Sonja ir viena no vistrakākajiem, saprotošākajiem un gudrākajiem cilvēkiem, ko esmu sastapusi. Brīnišķīga viesu mamma, kas dos padomu un arī paaudzinās. Jā, paaudzinās vai arī pāraudzinās! Ko viņa ir izdarījusi ar mani. Šodien tieši ar viņu runāju par to. Mājās Latvijā es mēdzu kliegt uz visiem par vissīkāko problēmu, bet tas taču problēmu neatrisināja tikai padarīja vēl sliktāku. Tagad tas ir tiešām mainījies kā piemēru minot, kad mana viesu māsa Marija tīrot istabu saliek visus manus netīros apavus tieši uz maniem spilveniem. Tagad atliek aizskaitīt līdz desmit nopūsties un novākt to visu. Marija ir mana vecākā māsa, kas dažreiz gan uzvedās kā skuķis no 5.klases ar saviem vārdiem un darbību. Piemēram, ''Tu ar viņu nedrīksti runāt, jo es ar viņu nerunāju un man ir problēmas ar šo meiteni.'' u.c. frāzēm. Viņa gan ir nedaudz puišu traka, bet visādi citādi laba māsa. Vecākajam brālim visu laiku jāmācās universitātē, kas ir galvas pilsētā. Viņu es redzu diezgan reti. Ēdot brokastis vai vakariņas. Diezgan smieklīgi ir, kad svētdienas rītos viņš ir ieslēdzies savā istabā klausās Mariah Carey un mēģina dziedāt tikpat augstu, ko viņš nemaz nespēj. :D:D
Mazā māsa Andžija mācās tikai 6.klasē. Viņai gan ir kāda briesmīga slimība. Andžija nevar ne lasīt, ne raksīt, ne atcerēties lietas. Viņa mūžam paliks bērna prātā un neviens to nevar mainīt, bet viņa ir pats mīļuma iemiesojums.Viņa smejās par maniem jokiem un pazīst visus pilsētas iedzīvotājus un tie pazīst viņu. Andžija bieži man saka, ka pārvāksies pie manis uz Latviju, jo viņa jūsmo par manu prasmi gatavot ēst un par latviešu puišiem. Mans favorīts ģimenē ir viesutētis Markus. Viņš ne vārda angliski nesaprot, bet ar viņu es varu runāt stundām ilgi par visu un uzlabo arī manu spāņu valodu. Viņš man atgādina manu omi, jo vienmēr no rīta sagatavo brokastis vai arī izmazgā uniformu, ja tā ir netīra.
Ar viesuģimeni man ir paveicies un draugiem arī. Lai gan man bija daži strīdi ar Sidneju, bet nu viss tagad jau ir labi. Mums ir daži kopīgi plāni nākotnē, piemēram, noīrēt mašīnu un šķērsot USA. Tā kā fimās rāda..