vot pārdomas

Ziniet, tik reti sanāk būt vienam tā mēs tās dienas skrienam un skrienam drīz taujāšu spogulim: kas tā par seju? tāpēc es ceļos un eju..Tā Renārs Kaupers dzied kādā no savām dziesmām. Un ziniet tiešām tik reti sanāk būt vienai. Un man tā pietrūkst. Pietrūkst savas istabas, kurai varēju aiztaisīt durvis un palikt savās pārdomās. Iedomājaties ziedu ap kurtu spieto simtiem bišu. Sajūtas man ir gluži līdzīgas. Mūžīgie jautājumi no kasesbiedriem, skolotājiem, nemitīga uzmanība no visām pusēm. Liekas- ou yes! Aiziešu mājās un beidzot atpūtīšos. Taču es maldos, ja tā domāju, jo mani sagaida viens cienīgs meksikāņu seriāla stāsts no viesu māsas. “Alehandro man uzrakstīja, ka mīl mani, bet es nevaru būt ar viņu kopā, jo redzēju viņu uz ielas ar Silviju. Turklāt man ir cits.” Šo man nākas dzirdēt diezgan bieži. Dažreiz domāju cik labi, ka nepiedzimu Kostarikā, jo gandrīz vienmēr meiteņu sarunas grozās ap to kas ar ko iet ārā. Un ziniet, ir tik nogurdinoši kaut ko tādu klausīties! Galu galā man ir 16 un nav jādomā par nekādām nopietnām attiecībām.Tam man būs daudz laika. Esmu jauna un ieradusies Kostarikā, lai ķertu jaunus iespaidus un piedzīvojumus!
Lai nu kā pagājušo nedēļ piekritu viesu mammai doties līdzi uz veikalu. Man nebija ne jausmas, ka viņi pērk pārtiku uz vesalu mēnesi. Brīnos kā viņi to visu spēj sabalancēt. Laikam gadiem ejot uzkačāts skills hehe. Toties veikalā, kurā spilgtās gaismas un piekrāmētie plaukti ar dažādām krāsainām bundžiņām un paciņām nogurdina, jo jāpavada diezgan ilgs laiks, lai sameklētu visu vajadzīgo. Aptuveni divas stundas paiet.
Sestdien ar Sidneju devāmies uz San Jose Pat īsti nezinu kāda iemesla pēc. Garlaicīgi kopā mums pavisam nav. Sākās viss ar to, ka vajadzīgajā vietā autobusa šoferis ne par kādu cenu negribēja apstāties. Rezultātā taksistam vajadzēja samaksāt aptuveni 20 dolārus. Bija doma doties uz zoloģisko dārzu. Vieta kurā nonācām nemanījām ne smakas no kādas dzīvas būtnes. Gluži pretēji. Mēs nonācām vietā, kur pilns ar izbāzeņiem un tad autobuss, kurā iesēdāmies uz dullo, lai tiktu atpakaļ. Apmulsušas un slapjas staigājām pa svešajām ielām līdz uzdūrāmies kādāi lielai ēkai. Ieejot iekšā pavērās pavisam cita pasaule. Šaura ieliņa no abām pusēm veikali ,kur tirgo zivis, augļus, suvenīrus. Visu, ko tik vien var iedomāties! Žēl, ka kamerai bateriju aizmirsu ielikt. Būtu sanākušas tiešām labas bildes. Ehh cik man tas laiks te vēl ko pavadīt? Vēl deviņu mēnešu garumā varēšu tiasīt labas bildes.