Kas man jauns? Biju kādā katoļu pasākumā, kas ilga 4h. Domāju, ka neviens mani nepiedabūs iet otru reizi uz tādu pasākumu. Vēl kādu laiku atpakaļ mani izspiegoja kāds puisis, kas bijis cietumā. Esmu cēlusies 4 no rīta, lai vērotu saullēktu klana galā un piknikotu. Pietam gadījās parakstījusies uz ko ļoti ekstrēmu. Raftinga( nezinu kā iztulkot latviski. Braukt ar laivu pa krācēm?) braucienu uz 3 dienām. Lai nu kā, bet tie bija paziņas, kas mani uzaicināja un pietam par smieklīgu naudu. Ja tūristiem no šveices bija jāmaksā 200Ls katram, tad es samaksāju tikai 25Ls. Pirmajā dienā braucot lejā pa upi piestājām dažādās vietās, kur ir ūdenskritumi. Tad nu rāpāmies ūdenskritumā un lecām lejā. Jautri bez gala bija. Sanāca saplēst bikses un vienu kurpju pāri. Lecām arī no 6 metrīgām klintīm trakojošā upē. Nometnē kurā piestājām pārnakšņot piederēja tam pašam cilvēkam, kas mani arī uzaicināja. Nometnē nebija elektrības, tāpēc vakaros sveču gaismā taisījām ēst, stāstījām stāstus vai arī dungojām kādu jautru meldiņu. Otrajā dienā mērojām ceļu uz indiāņu zonu. Cauri džungļiem gājām aptuveni 4 stundas. Velnešķīgi karsti bija, jo jāvelk garās bikses un krekls ar garajām rokām, lai visādi mošķi nesakož. Uzdūrāmies arī mežacūkām , kas gan ir bīstamas, bīstamas arī bija krāsainās vardītes un čūskas. Jā, kādam kostarikānim pat sanāca cīnīties ar čūsku. Čūska zaudēja. Tā bija ļoti indīga un gara ar lieliem indes zobiem. Indiāņu zonā kurā bijām nonākuši pēc garā ceļa pavērās pavisam cita pasaule. Cilvēki dzīvo mazās palmu koku mājiņās. Viņi ir nesamaitāti un izolēti no apkārtējās vides. Kādam mazam puisītim bija viena noplukusi bildīte, ko viņš turēja savā mājiņā. Bildē bija attēlots helikopters. Mazais puika man teica, ka viņš izaugs liels, tad viņam tāds piederēs. Vecāki nebija ar viņu kopā, jo bija aizgājuši sagādāt pārtiku. Tātad no šīs indiāņu cilts ir jāiet ar kājām aptuveni 4h ar kājām līdz upei. Pāri upei ir uztaisīts tāds kā mazs gaisa tramvajiņš, kuru darbināt var velkot kādu striķi. Šķērsojot upi ir jāiet vēl aptuveni stunda līdz autobusam un tad tikai var braukt uz pilsētu,lai iegādātos pārtiku. 3 dienas rītā krāmējām mantiņas un kāpām laivā. Sāpošiem muskuļiem un nobrāztām kājām devāmies ceļā. Krāces bija vēl bīstamākas un bangojošākas kā iepriekš. Kādā no vietām mēs lēni slīdējām pa upi un priekšā varēja redzēt tādu kā mazu ūdenskritumiņu un aiz tā lielus putojoši baltus viļņus. Tajā brīdī kāds sāka kliegt - vissiem gulties! Nākamajā mirklī es neko neapjēgdama redzēju kā kāds 2 metrīgs vilnis pārtraucas pār manu galvu. Pēc tā sekoja vēl pāris viļņi. Kaut kā dzīva paliku.
Un re man vēl padomā braukt sērfot, aizbraukt uz panamu, apskatīt vulkānus. Jā, viss vēl ir priekšā.
Par spīti visiem sākotnējajiem notikumiem ar ģimenes piemeklēšanu, izklausās, ka tur ir forši. Tik daudz briesmu, bet kas par piedzīvojumu!! Lasot tavus ierakstus, tā vien šķiet, ka pati tur esmu un visu piedzīvoju! Tu esi malacis! Tureis un lai Tev jauki iet. :)
ReplyDelete