Tūlīt jau būs pagājuši 3 mēneši kopš dzīvoju Kostarikā. Ir piedzīvots un redzēts daudz, kas pagājis šajā īsajā laika posmā. Manas spāņu valodas zināšanas jau ir daudz labākas. Pirms devos dzīvot uz Kostariku vienīgais, ko zināju kā pateikt- si, no, por que mama!!?? (tas no seriāliem) Tad nu jau tagad bez problēmām varu komunicēt ar cilvēkiem apkārt. Dažreiz gan vajag pielietot zīmju valodu. Diezgan labi noder tas, kad gāju aktieru pulciņā!
Manai viesu mammai ir ļoti labs draugs, kas dzīvo Amerikā, bet kuram māja ir arī Kostarikā, tad nu viņš ir iedevis atslēgas maniem viesu vecākiem un nu jau 5 gadu garumā viņi uzturās šajā mājā gandrīz katru otro nedēļas nogali. Māja ir kalna galā un līdz ar to var atslēgties no apkārtējās pasaules. Nav kaimiņi, kas no rītiem klausās mūziku pilnā skaļumā vai kādi citi traucēkļi. Ir tikai upe, kas atrodas netālu un lietum līstot kļūst skaļāka un skaļāka! Tā kā tagad ir lietus periods Kostarikā daudzi reģioni ir apludināti. Cilvēki ir palikuši bez mājām un ceļi ir saplaisājuši, satiksme ir apturēta. Vienu vakaru bija jāšķērso upe, kad vētra bija īpaši spēcīga. Tilts ir slidens un lejā zem kājām mutuļo ūdens. Stress diezgan liels. Ka tik kāja nepaslīd, bet nepaslīdēja. Re nu dzīva vēl esmu!
Tā kā Sidnejai iepriekšējā viesu ģimene bija kādi briesmoņi un pat dzimšans dienā neapsveica, tad tagadējā ģimene bija uzrīkojusi pārsteiguma ballīti. Visi izņemot viņu par to jau zināja. Mans uzdevums bija nesmaidīt, nemanīt ka briest, kas aizdomīgs un likt viņai saposties, jo vakarā vajadzēja braukt uz pilsētu. Braucām un tad mani viesu vecāki sāka runāt par to, ka jāpaņem pa ceļam papīri no Sidnejas mājas, kuri vajadzīgi ofisam. (tur arī notika pārsteiguma ballīte)Piebraucām pie viņas mājas un redzējām, ka iekšā cilvēki skraida apkārt un plāta rokas( viss vēl nebija sagatavots) bija jānosit laiks, kur citur. Bija grūti noturēties nesmaidīt, bet kad mani viesu vecāki bija izmelojušies, ka papīri palika kur citur un bijām braukājuši ar mašīnu 20min beidzot atbraucām atpakaļ un tur kāaa filmās Sidneja iegāja māja. Bija tumšs. Pēkšņi parādijās gaima, tad dziesma, cilvēki, torte un daudz jautrības! Viņa raudāja no laimes! Es raudāju no laimes un visi bija ļoti priecīgi. Dejas visu vakaru un prieks cilvēku sejās!
Dažreiz liekas, ka es pat sajūtos daudz laimīgāka dzīvojot šeit nevis Latvijā. Daudz mierīgāk. Nav tie uzvilktie, strespilnie cilvēki, kas vienmēr ir steigā un neapmierinātībā. Es jau nesaku, ka visi tādi ir, bet tāda apmēram ir vide Latvijā. Tāda sajūta...
No comments:
Post a Comment